Valriekstu vāveru tētim Cedrikam piederēja hotdogu stends. Bērniem tas ļoti patika. Kad viņi spēlējās vai nāca mājup no skolas, viņi pēkšņi sajuta hotdogu garšīgo smaržu. Viņu vēderiņi sāka rūkt un viņi devās uz stendu, lai Cedrikam palūgtu kādu hotdogu.

Stendam apkārt vienmēr stāvēja priecīgi bērni, kas pļāpājot baudīja svaigi ceptos un gardos hotdogus. Cedriks bija Silvānijas labākais izgudrotājs, kuram vienmēr bija dažādas jaunas idejas. Viņš vienmēr domāja, kā uzlabot savu stendu. Dažreiz viņš lūdza palīdzību bērniem, bet vienīgie padomi, ko saņēma, bija:
“Pieliec savu fotogrāfiju pie sienas!” vai
“Sāc pārdot šokolādes hotdogus!”
Neviens nevarēja padalīties ar labu ideju.

Kādā dienā Šokolādes trušu meitenei Frejai, ēdot hotdogu, radās doma.
“Mēs visi nākamnedēļ dosimies uz Jūras vēja ragu”, viņa teica.
“Es labprāt pludmalē ieēstu hotdogus, bet mēs tos nevarēsim paņemt līdzi, jo tie drīz kļūs auksti”.
Kad Cedriks to dzirdēja, viņam kaut kas iešāvās prātā.
“Tieši tā!” viņš iesaucās.
“Es zinu, kā uzlabot manu hotdogu stendu!”

Nākamajā dienā hotdogu stends bija slēgts. Tāpat arī nākamajā dienā un dienu pēc tam. Bērni bija bēdīgi, jo nevarēja ieēst savus iemīļotos hotdogus.
“Kāpēc hotdogu stends ir aizslēgts tik ilgu laiku?”
Freja jautāja savam tētim un Ežu mammai Eleonorai, kas bija ciema konditore. Bet viņi tikai smaidot atbildēja:
“Nezinu gan!”

Nākamajā nedēļā bērni devās uz Jūras vēja ragu. Viņi ilgi spēlējās pie jūras, un drīz vien viņiem radās apetīte.
“Mēs esam izsalkuši,”
viņi teica. Bet drīz vien viņi sajuta kādu pazīstamu un mīļu smaržu.
“Vai tas tiešām varētu būt…” teica Freja.
“Jā, tā tiešām ir!”
iesāucās Lāču puika Pīrss.
“Tie ir hotdogi!”
Bērni sekoja smaržai un nonāca pie krāsaina auto, kas bija novietots smiltīs.

Tam uz jumta bija liels uzraksts, kas vēstīja:
“HOTDOGI”.
Bērni neticēja savām acīm. Viņi tuvojās automašīnai un izdzirdēja pazīstamu balsi.
“Sveiki! Vai vēlaties hodogu?”
laimīgi smaidot jautāja Cedriks, stāvot letei otrā pusē.

“Es pārtaisīju savu stendu par auto” viņš paskaidroja.
“Tagad jūs varat ēst siltus un tikko ceptus hotdogus arī Jūras vēja ragā. Es tos tagad varu pārdot visur!”
Bērni bija priecīgi to dzirdēt un ar prieku ēda savus hotdogus.
“Tie pat garšo labāk, ja tos var ēst pie jūras” priecīgi noteica Freja.

Arī Cedriks bija priecīgs. Viņa hotdogu automašīna lika bērniem smaidīt!

BEIGAS