“Labrīt!”
Bērni skolā ieradās pilni prieka un spara. Visi bija ļoti gaidījuši šo dienu.
“Labrīt visiem!”
sveicināja Patriks Petits, skolas galvenais skolotājs.
“Vai jūs zināt, ko mēs šodien darīsim?”

“Pētīsim zvaigznes!” bērni priecīgi iesaucās.
Viņi ļoti gaidīja šo notikumu. Tomēr bija viena lieta, kas visus uztrauca. Jau no paša rīta debesis bija apmākušās. Ja tā tas turpināsies līdz tumsai, tad viņi nevarēs saskatīt zvaigznes.

“Vai debesis līdz vakaram noskaidrosies?” bērni uztraucās.
Visu dienu stundu laikā viņi pa logu pētīja debesis.

Šīs dienas stunda bija par zvaigžņu veidiem un zvaigznājiem.
“Katrā gadalaikā var redzēt citus zvaigznājus”,
teica Petita kungs. Tad viņš sīkāk pastāstīja par zvaigznājiem.
“Kādus zvaigznājus mēs šonakt redzēsim?”
jautāja bērni. Nakts gaidīšana likās ilga un grūta.

Pusdienlaikā meitenes apsprieda zvaigznājus.
“Kāda ir tava zvaigznes zīme”
Šokolādes trušu meitene Freja jautāja Lāču meitenei Andromedai.
“Es esmu vērsis”, atbildēja Andromeda.
“Un tu, Freja?”
“Es esmu svari”, teica Freja.
“Sameklēsim to grāmatā!”
Visi bija patīkami uztraukti. Bet debesis joprojām bija apmākušās.

“Palūgsim debesīm, lai noskaidrojas”,
visi teica. Bērni izgāja skolas pagalmā un sāka saukt:
“Mākoņi, mākoņi, ejiet prom! Saulīte, saulīte, parādies!”
Un pēkšņi cauri biezajiem mākoņiem uzspīdēja saules stars. Pavisam drīz mākoņi bija prom un zilās debesīs spīdēja saule.

“Urrā! Debesis noskaidrojās!” visi priecājās.
Arī Petita kungs izskatījās priecīgs.
“Malači!” viņš teica.
“Jūsu vēlme tika uzklausīta”.
Tiklīdz palika tumšs, debesīs kļuva redzamas zvaigznes.

Bērni vērās teleskopā ar lielu azartu un prieku.
“Skaties!” viņi sauca.
“Tas ir tik skaisti!”
Visur, cik tālu vien varēja saskatīt, mirdzēja zvaigznes. Visi bija patīkami pārsteigti.
“Kas tas ir par zvaigznāju, Petita kungs?” bērni jautāja.
Petita kungs atbildēja uz visiem bērnu jautājumiem. Tā bija brīnišķīga nakts, un bērnu smaidi mirdzēja tikpat spoži kā zvaigznes debesīs virs tiem.

BEIGAS