Šokolādes trušu, Riekstkoka vāveru un Zīda kaķu ģimenes ieradušās atpūsties mājiņā pie jūras. Pat pēc rotaļām pie jūras visas dienas garumā, bērni joprojām priecīgi mazgājās vannā un cepa pašu saķertās zivis. Kad vakarā viņi ierāpās guļamtīklos, bija tik jautri, ka vismazāk viņi vēlējās doties pie miera.

Rez, vēlu vakarā Freja, Ralfs un Tifānija izgāja uz terases un palūkojās debesīs.
“Tās ir tik skaistas!” Debesīs mirdzēja zvaigznes.
Tajā mirklī viņi ieraudzīja, ka uz pludmales pusi krīt milzīga krītoša zvaigzne.

“Es nekad neesmu redzējis tik lielu krītošu zvaigzni!” teica Ralfs,
“rīt iesim un mēģināsim atrast, kur tā nokrita.” Ralfam patīk savādas lietas.
Nākamajā rītā trijotne devās uz to vietu, kur zvaigzne nokrita.
“Tā nokrita kaut kur šeit,” teica Ralfs.
“Varbūt tā bija īsta zvaigzne,” ieminas Tifānija.
Joka pēc viņi meklēja un palūkojās aiz neliela akmens. Tur viņus gaidīja pārsteigums.

Aiz akmens viņi ieraudzīja mirdzošu gliemežvāku kaudzi. Abi bija sajūsmā.
“Tie ir skaisti! Gluži kā mazi zvaigžņu gabaliņi.”
“Paskaties uz tiem visiem! Pārsteidzoši, ka tie visi nokrita reizē. Varbūt krītošā zvaigzne mums rādīja ceļu uz šīm bagātībām.”

Freja tos klusībā aplūko. Tie bija gliemežvāki, ko viņa iepriekšējā dienā bija salasījusi. Tie gadījās ceļā, kad Freja peldējās un viņa tos nolika šeit. Taču Ralfs un Tifānija bija tādā sajūsmā, ka Frejai nepietika dūšas viņiem atzīties. Viņa tikai vēroja, kā Ralfs ar Tifāniju laimīgi piepilda kabatas ar gliemežvākiem vai arī ietin tos savos kabatlakatiņos.

“Krītošā zvaigzne sagādājusi mums negaidītu dāvanu,” viņa smaidot domā.
“Mēs jums kaut ko parādīsim,”
Ralfs un Tifānija sacīja mazuļiem, kad viņi atgriezās namiņā. Un abi pastāstīja, kā atrada gliemežvākus.

“Kad zvaigzne nokrita, tā mums pavēstīja, kur ir dārgumi.”
“Šie gliemežvāki ir kā mazi zvaigžņu gabaliņi.”Mazuļi bija ļoti sajūsmināti.
“Dārgumi! Mēs gribam dārgumus!”
“Tad neguliet šonakt un gaidiet krītošo zvaigzni,” Ralfs un Tifānija viņiem ieteica.
Izskatās, ka būs nepatikšanas.
“Ko nu?" Tur vairs nav neviena gliemežvāka,” Freja prātoja,
“mazuļi būs ļoti vīlušies.”

Viņa slepus aizlavījās uz pludmali, atrada vēl gliemežvākus un nolika tos kaudzītē aiz akmens.
“Es vērošu krītošās zvaigznes,” viņa teica mazajiem tovakar,
“jūs dodaties pie miera.”

Nākamajā rītā, kad bērni pamodās, viņa teica:“Pagājušajā naktī nokrita zvaigzne.”
Un Freja aizveda viņus uz pludmali.
“Vai tas bija šeit? Vai tur?” Viņa sāka meklēt starp akmeņiem.
“Mēs arī meklēsim!” teica bērni un priecīgi tipināja apkārt.

Drīz Embrozs, Riekstkoka vāveru ģimenes mazulis atrada gliemežvākus zem tā paša akmens.
“Skatieties! Cik daudz dārgumu!”
Šokolādes trušu ģimenes mazulis Krīms un Zīda kaķu ģimenes mazulīte Džilija pienāca klāt. Viņi bija ļoti laimīgi.

Vērojot viņus, Freja laimīgi smaidīja.
“Tā krītošā zvaigzne patiešām sagādāja dāvanas.”
Gliemežvāki, kurus Freja bija tik ilgu laiku lasījusi, visiem kļuva par brīvdienu suvenīriem.

Par notikumu uzzināja viss ciems un drīz visi bērni runāja:
“Kad tu redzi krītošu zvaigzni pie jūras, tā parāda, kur ir bagātības.”
Katru reizi, kad to dzird Freja, viņa jūtas gan laimīga, gan nedaudz apmulsusi.

BEIGAS