Kādu dienu Šokolādes trušu ģimene dodas izbraucienā ar auto. Viņiem visiem ļoti patīk vēsture un leģendas par Silvānijas ciemu.

Viņi dodas apskatīt visas tās vietas, kas minētas nostāstos. Šokolādes trušu ģimenes meitenei Frejai un puikam Koko ir ļoti jautri tādās vietās kā Pasaku dīķis vai Atbalsu mežs.
“Domā, ka mēs šeit varēsim ieraudzīt fejas?”
“Atradīsim koku, kas atbalsojas, kad tam pieskaras!”

Vienīgā reize, kad viņi ieklausās mammas Terijas teiktajā, ir Puķu dārzā.
“Stāsta, ka Silvānijs ciemā katrā mēnesī dzimušajiem ir sava puķe, kas nes laimi. Katrs dzimušais mazulis saņem puķu pušķi no mums visiem.”
Pēdējā pieturas vieta Šokolādes trušu ģimenei ir Piemiņas vietas namiņš. Tā ir pati pirmā celtne, kas uzbūvēta ciemā. Senīe darbarīki un mēbeles ir labi saglabājušās.

Kamēr Freizers ar pārējiem ārā aplūko ainavu, Freja un Koko uzrāpjas bēniņos.
“Interesanti, vai senos laikos bērni arī spēlēja paslēpes bēniņos?” interesējas Koko.
Stūrī viņi ierauga sienā iegrebtus vārdus.

“Domāju, ka senos laikos bērni arī mēdza rakstīt uz sienām,” saka Freja.
Arī abi bērni joka pēc nolemj iegrebt sienā savus vārdus. Tas bija domāts kā neliels joks, bet...

“Vakar mēs devāmies izbraucienā un apmeklējām muzeju,”
nākamajā skolas dienā Freja stāsta draudzenei un Andromeda, Lāču ģimenes meitene, pastāsta viņai kaut ko.
“Saka, ka cilvēki, kas būvējuši to māju, iegrebuši savus vārdus bēniņu sienā. Tas ir ļoti svarīgi,” viņa teic.

Viņiem vairs nav noskaņojuma mācīties. Pēc skolā pavadītās dienas pārnākuši mājās, viss, uz ko viņi ir spējīgi, tas ir bēdāties.
“Mēs izpostījām kaut ko svarīgu!”

“Jūs abi neizskatāties diez ko laimīgi,” saka tētis un mamma,
“kas noticis?” Bet abiem bērniem nepietiek drosmes, lai atzītos.
Viņiem nebija noskaņojuma spēlēties ar draugiem un kādu brīdi abi palika ieslēgušies savās istabās.
Pēkšņi tētis un mamma ierosina:“Dosimies izbraucienā!” Viņiem nekas cits neatlika kā kāpt mašīnā.
Abi vecāki izturējās tā, itkā viņi nemaz nemanītu, ka bērni ir klusi un noskumuši. Skatoties uz jaukajām ainavā, Freja un Koko nedaudz nomierinājās.

Apskatot ciema iemīļotās vietas, viņi domāja par saviem draugiem un mazpamazām sāka stāstīt patiesību.
“Tēti... Mammu....” Pēkšņi abi, kā pupas nobēra, stāstu par to, kā viņi iegrebuši savus vārdus piemiņas vietas sienā.

Tētis uzklausa stāstu.“Labi,” viņš mierīgi nosaka.
“Mēs dosimies uz ciema mēra māju un atvainosimies.” Mamma piekrīt.
“Paldies, tēt! Paldies, mammu!” Freja un Koko beidzot smaida, un mašīna pagriežas uz mēra mājas pusi. Tomēr, abi nedaudz nervozē.

Kad viņi sasniedza Lāču ģimenes māju, Freja un Koko gandrīz izplūda asarās.
“Mums patiešām ļoti žēl, Poridža kungs!”
“Piemiņas vietas namiņā mēs...” Un viņi izstāstīja visu stāstu.
L''aču ģimenes tētis Patriks sāka dikti smieties. "Atvainojos par smiekliem," viņš laimīgi paskaidro.

“Labi, ka jūs atbraucāt un visu izstāstījāt, bet uztraukumam nav pamata. Patiesību sakot, kad es biju pavisam mazs, es ieskrāpēju savu vārdu tajā sienā. Es tikai izgudroju citu stāstu, ko pastāstīt bērniem. Tagad esam nozieguma līdzdalībnieki, vai ne! Lai tas paliek mūsu noslēpums.
“Ko? Vai tā patiešām ir taisnība?” Visa Šokolādes trušu ģimene izplūda smieklos.

“Man tomēr negribētos, lai jūs sastrādātu vēl kādas nepatikšanas,” saka tētis.
“Noteikti nē,” padevīgi atbild abi bērni un Patriks.
Bērniem, protams, nožēlo savu nedarbu, bet viņi priecājas, ka zin Silvānijas ciema lielo noslēpumu.

BEIGAS